Koka industriālo un publisko ēku Latvijā joprojām maz
Koka izmantošanā būvniecībā Latvija ir sava veida izņēmums, jo pagaidām vēl ir ļoti maz ne tikai publisko, bet arī industriālo ēku, kuras būtu būvētas no koka, kamēr Eiropā no šī dabīgā materiāla būvē ne tikai daudzstāvu ēkas, bet arī ražotnes, noliktavas un infrastruktūras objektus.
Tikko atklāta SIA REMM arhitekta Ingus Bērziņa izstrādātā un SIA Castor Construction īstenotā jaunā lielizmēra koka konstrukciju ēka, kas ir AS Latvijas Finieris rūpnīcas Furniers gatavās produkcijas noliktava, un tā ir viena no retajām lielizmēra koka konstrukciju industriālajām ēkām Rīgā.
Kārtējais objekts
AS Latvijas Finieris valdes loceklis, attīstības un pētniecības sektora vadītājs Māris Būmanis uzsvēra, ka vairāk nekā 3750 m2 lielās noliktavas būvniecība uzsākta 2021. gada pavasarī un projektā investēti 3,3 miljoni eiro. „Tā ir Latvijas Finiera stratēģija, jo šī noliktava jau ir piektais šāds projekts,” uz jautājumu, kāpēc būvē tieši no koka konstrukcijām, atbild M. Būmanis. Viņš atgādina, ka, apzinoties ekoloģiskās, ekonomiskās un sociālās priekšrocības, Latvijas Finieris jau pirms vairāk nekā 15 gadiem pieņēmis stratēģisku lēmumu jaunu industriālo ēku būvniecībā pēc iespējas vairāk izmantot koksnes produktus. Kopš tā laika lielizmēra līmēto koksnes konstrukciju risinājumos realizētas divas RSEZ SIA Verems attīstības kārtas, saplākšņu ražošanas cehs rūpnīcā Kohila Vineer Igaunijā, ķīmisko produktu rūpnīcas impregnēšanas cehs Bolderājā. „Tādējādi popularizējam koka būvniecību Latvijā un visā Baltijas reģionā, kas rada pienesumu tautsaimniecībai —pievienoto vērtību koksnei, turklāt koks ir CO2 krātuve,” uzsver M. Būmanis.
Kopumā līmēto koka siju, CLT paneļu un citu koka konstrukciju veidā jaunās noliktavas ēkā izmantoti gandrīz 400 m3 koksnes. Tas nozīmē, ka uz daudziem gadiem konstrukcijās no atmosfēras piesaistīts un noglabāts ogleklis vairāk nekā 350 tonnu CO2 ekvivalentā.
Cita situācija
„Savulaik, kad būvēja rūpnīcas Verems pirmo kārtu, izaicinājums bija izmantot lielizmēra koka konstrukcijas, jo šādas iespējas Latvijas likumdošana nereglamentēja, taču pašlaik, ievērojot visas prasības, šāda ēka nav nekas neiespējams,” tā M. Būmanis. Viņš atzīst, ka Latvijas Finierim ir ieceres par nākamajām industriālajām ēkām, kuras būtu būvētas no lielizmēra līmētajām konstrukcijām. „Verems ražotnes paplašināšana,” uz jautājumu, kurš objekts būs nākamais, atbild M. Būmanis. Viņš atzīst, ka būvniecības izmaksas starp dažādiem būvmateriāliem ir izlīdzinājušās un starpība ar koku vairs nav tik liela (ja vien tāda vispār pastāv), turklāt Latvijas projektētāji ir apguvuši prasmes projektēt un būvnieki - būvēt koka ēkas. „Vide, ko rada koka konstrukcijas, ir silta, patīkama, un tā ir pavisam citāda nekā tā, ko rada dzelzsbetona vai metāla konstrukcijas,” tā M. Būmanis.
Viņš atzīst, ka koka konstrukcijas ir prasīgākas attiecībā uz komunikāciju stiprināšanu nekā, piemēram, metāla konstrukcijas, taču citu būtisku atšķirību nav.
Starptautiskā skola
Arhitektūras biroja 8AM arhitekts Juris Lasis norāda, ka starptautiskās vidusskolas Ekziperī projekts bija turpinājums sekmīgajai pirmskolas un skolas ēkas ieceres realizācijai. „2018. gadā jau bijām zinošāki un drošāki, vairāk pievērsām uzmanību ilgtspējīgai arhitektūrai, ilgtspējīgu materiālu izmantošanai, visa veida resursu, jo īpaši darbaspēka resursu, taupīšanai, tāpēc arī skolas projekts bija sava veida hibrīdbūve, kurā ir gan koks, gan metāls un dzelzsbetons,” skaidro J. Lasis. Viņš norāda, ka katrs materiāls ir izmantots tā īpašībām visatbilstošākajā vietā un veidā.
„Lēmums bija kopīgs ar pasūtītāju,” uzsver arhitekte Laura Pelše. Viņa norāda, ka svarīgs faktors ir būvniecības ātrums, ko spēj nodrošināt jau gatavu paneļu atvešana uz objektu un to montāža. „Vairāk nekā 7000 m2 ēku būvniecība tika realizēta deviņu mēnešu laikā, kas ir ļoti ātri,” tā J. Lasis. Viņš norāda, ka skolas projekts ir labs piemērs, kur koks integrējas dažādās sistēmās. „Sākotnējā iecere bija skolas ēku būvēt tikai no koka konstrukcijām, bet pēc tāmes izstrādes nācās secināt, ka tās izmaksas ir pārāk augstas, tāpēc to samazināšanai vairākās pozīcijās nācās koku aizstāt ar citiem materiāliem, vienlaikus nezaudējot vides kvalitāti un telpiskumu,” tā L. Pelše. J. Lasis norāda, ka projektā nav bijusi nepieciešama sienu apdare, konstrukcijas ražotas Latvijā. „Kad pabeidzām īstenot bērnudārza un skolas projektu, tad bija liela interese, bija daudz interesentu no pašvaldībām, bet tādas nav pagaidām attiecībā par vidusskolas projekta īstenošanu,” uz jautājumu par interesi atbild L.Pelše. Viņa cer sagaidīt lielāku ieinteresētību.
Nepiedodami maz
„Latvijā ir nepiedodami maz koka būvju, kaut arī ir gan resursi – meži, kur iegūt koksni -, gan arī ir daudz koka konstrukciju ražotāju, kuri savus izstrādājumus realizē ārzemēs,” situāciju raksturo biedrības Zaļās mājas valdes loceklis Kristaps Ceplis. Viņš kā pozitīvu piemēru min AS Latvijas Finieris, kas atrod iespējas un risinājumus, kā, izmantojot koku, būvēt industriālas ēkas, kuras tiek izmantotas kā ražotnes un noliktavas, vienlaikus reklamējot un demonstrējot koka kā būvmateriāla lieliskās iespējas. Tajā pašā laikā ārzemēs koka būves ir gan dzīvojamās ģimeņu mājas, gan daudzstāvu dzīvojamās ēkas, gan biroju ēkas, arī bibliotēkas, skolas, bērnudārzi, koncertzāles, sporta būves, tilti, degvielas uzpildes stacijas un pat elektroauto uzlādes punkti. „Meža nozares uzņēmumi demonstrē labu apņēmību koka izmantošanai būvniecībā — Latvijas Finieris ar industriālajām ēkām, Latvijas Valsts meži ar saviem birojiem, Zaza Timber ar savu pašu būvēto koka administratīvo ēku un arī ražotni,” tā K. Ceplis. Viņaprāt, tie ir labi piemēri, kas palielina interesi un vienlaikus iedrošina citus cilvēkus, tostarp arhitektus, būvinženierus, interesēties un arī būvēt savas ēkas tieši no koka.
„2022. gadā varu sacīt, ka problēma nav koka ēku konstrukciju ražotājos, kuru ir vairāk nekā 100 un kuri sekmīgi savus izstrādājumus eksportē, kaut arī nepiedodami maz, ne arī arhitektu vai inženieru trūkumā, bet problēma slēpjas pasūtītājos, jo īpaši - viņu izpratnē, piemēram, saistībā ar ugunsdrošību,” uz jautājumu, kāpēc koka būvniecība atšķirībā no Eiropas Latvijā nav attīstījusies, atbild K. Ceplis. Viņš pieļauj, ka vēl viens faktors, kas attur pasūtītājus no koka ēkām, ir bailes ieiet šajā sfērā, bailes darīt kaut ko sev jaunu, kaut arī tas nav nekas jauns Eiropā.
„Daudzstāvu daudzdzīvokļu ēku segmentā problēma ir finansēšana, jo to var nofinansēt Rīgas reģionā, taču aiz tā robežām jau grūti. Tam līdztekus ir apdrošinātāju nosacījumi, kas balstās uz stereotipu koks deg, kaut arī ikvienu materiālu uguns bojā strukturāli vai arī iznīcina (sadegot vai no karstuma tas zaudē savas fizikālās īpašības), taču koks paaugstinātas temperatūras apstākļos izturēs ilgāk slodzi nekā metāls, un tas dod laiku, kurā šo uguns pārņemto ēku varam pamest,” skaidro K. Ceplis. Viņaprāt, koka izmantošanu būvniecībā var veicināt sabiedrības pieprasījums, jo īpaši tāpēc, ka koks ir nacionālais resurss, jo meži aizņem vairāk nekā pusi visas Latvijas teritorijas, un tieši tāpēc valsts pienākums pat būtu panākt, lai visas jaunās publiskās ēkas, daudzdzīvokļu mājas, ražotnes, degvielas uzpildes stacijas u.tml. tiktu būvētas no koka. „Ja to nedarām, tad varētu salīdzināt ar dzīvošanu divistabu dzīvoklī, kur vienu istabu neizmantojam,” steidz piemetināt K. Ceplis.
Vajadzīga vēlme
Publiskajā sektorā pirmās bezdelīgas ir Salaspilī — jauna pirmskolas bērnu iestāde, Ogrē – publiskā bibliotēka, Piņķos — skola, sporta objekti Jelgavā, bet, pēc K. Cepļa sacītā, šādu koka būvju esamības pamatā ir pašvaldību vēlme, lai tādas būtu, un spēja uzņemties, iesaistīties šādu projektu ideju materializēšanā. „Savulaik, kad vēl ekonomikas ministrs bija Jānis Vitenbergs, tika parakstīts sadarbības memorands, lai veicinātu koka būvmateriālu un būvizstrādājumu izmantošanu būvniecībā, un tolaik ministrs izteica viedokli, ka vismaz 20% no būvmateriāliem jaunbūvējamajās ēkas būtu jābūt no koka. Gribu cerēt, ka šis vēlējums piepildīsies,” stāsta K. Ceplis. Viņš jautā, ar ko gan Latvijā esam sliktāki par Franciju, kur no šā gada šāds nosacījums (koka īpatsvars būvēs) nevis tikai 20%, bet gan 50% apmērā attiecas uz visām publiskajām būvēm.
„Tas ir jautājums ne tikai Ekonomikas ministrijai, bet arī valdības vadītājam,” tā K. Ceplis. Viņaprāt, ja Latvija grib līdzināties attīstītākajām valstīm, tad jābūt atvērtākiem pret koka izmantošanu būvniecībā, it īpašu, ja augstākā daudzstāvu koka dzīvojamā māja Norvēģijā ir 85,4 m augsta. „Šo ēku var apskatīties gan ugunsdzēšanas un ugunsdrošības, gan būvniecības eksperti, jo īpaši, ja ir kompetence un tehnoloģiskās iespējas. Latvijā esošie koka būvju ražotāji spēj saražot deviņu stāvu korpusa ēkas, tas nozīmē, ka ir vajadzīga tikai vēlme tādas pasūtīt,” tā K. Ceplis. Viņš atzīst, ka šie ierosinājumi ar politiķiem ir pārrunāti daudzkārt, ir pat parakstīts memorands, taču tam ir vajadzīgs turpinājums. „Ja šobrīd priecājamies par vienu skaistu industriālu ēku, nevis, piemēram, 20, tad kaut kas nav izdarīts, jo diemžēl Latvijai kā mežu lielvalstij ir tikai daži moderni koka būvniecības piemēri,” tā K. Ceplis.
Raksta pilno versiju var aplūkot: https://www.db.lv/zinas/koka-industrialo-un-publisko-eku-latvija-joprojam-maz-508963
