Salāgojot dabas un cilvēku intereses
Dabas aizsardzības plāns nosaka robežas, kādas saimnieciskās vai cita veida darbības ir vai, tieši otrādi, nav atļautas īpaši aizsargājamās teritorijās; svarīga ir arī pašvaldību iesaiste
Īpaši aizsargājamo dabas teritoriju (ĪADT) dabas aizsardzības plānus izstrādā noteiktam laika posmam. Parasti tie ir no septiņiem līdz pat 15 gadiem un tos apstiprina Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrija. Dabas aizsardzības plāna uzdevums ir saskaņot dabas aizsardzības, dabas resursu izmantošanas, reģiona attīstības un citas intereses tā, lai tiktu saglabātas teritorijas dabas vērtības. Pats plāns nosaka nepieciešamo dabas aizsardzības un pieļaujamo saimniecisko darbību, atbilstoši ĪADT zonējumam. Iedalījums zonās (regulējamā režīma, lieguma, ainavu aizsardzības, neitrālā) tiek pamatots plānā un papildus apstiprināts ar teritorijas individuālo noteikumu pieņemšanu. Dabas aizsardzības plāni ir saistoši visu līmeņu teritorijas plānojumiem un teritorijas apsaimniekotājiem. Kopš 2016. gada ir apstiprināti kopumā 25 dabas aizsardzības plāni dažādām teritorijām Latvijā. Pavisam Latvijā ir 683 ar likumiem vai Ministru kabineta noteikumiem apstiprinātas īpaši aizsargājamas dabas teritorijas, kas katra atbilst kādai no astoņām aizsargājamo teritoriju kategorijām.
«Neviens normatīvais akts tieši nenosaka, cik daudz pašvaldībām būtu jāiesaistās dabas aizsardzībā. Pašvaldības var iesaistīties gan valsts noteikto īpaši aizsargājamo dabas teritoriju apsaimniekošanā, gan veidot pati savas teritorijas, tostarp vietējas nozīmes ĪADT. Likums par īpaši aizsargājamām dabas teritorijām nosaka, ka vietējās pašvaldības var finansēt un veikt savā administratīvajā teritorijā esošo aizsargājamo teritoriju apsaimniekošanu. Tāpat ir noteikts, ka dabas liegumus, dabas parkus un dabas pieminekļus, kuri ir nozīmīgi dabas vai kultūrvēsturiskā mantojuma saglabāšanai attiecīgajā teritorijā, var izveidot arī pašvaldības,» uz jautājumu, cik daudz pašvaldībām ir jāiesaistās dabas aizsardzībā, norāda Vides aizsardzības un reģionālās attīstības ministrijas (VARAM) pārstāve Laura Jansone. Viņa skaidro, ka pārsvarā pašvaldības nosaka vietējas nozīmes dabas pieminekļus, piemēram, dižkokus, taču vairākās pašvaldībās ir izveidotas arī citas vietējas nozīmes ĪADT. Atsevišķos gadījumos tiek veidotas biedrības vai nodibinājumi ĪADT apsaimniekošanai, kurus veido pašvaldības, piemēram, Engures ezera dabas parka fonds. L. Jansone arī piebilst, ka pašvaldībām tāpat kā jebkurai citai personai ir tiesības gan ierosināt dabas aizsardzības plānu izstrādi, gan finansēt to. Tāpat pašvaldībai ir pienākums iesaistīties dabas aizsardzības plānu izstrādē, piedaloties tā izstrādes uzraudzības grupā un sniedzot atzinumu par izstrādāto dabas aizsardzības plānu. Savukārt atsevišķas pašvaldības pašas piesaista projektu finansējumu dabas aizsardzības plānu izstrādei, piemēram, Carnikavas novada pašvaldība. Pašvaldības arī labprāt attīsta tūrisma infrastruktūru sava novada vai pilsētas teritorijā esošajā ĪADT, piesaistot gan Eiropas Savienības (ES) fondu finansējumu, gan citus finansējuma avotus.
Raksta pilno versiju var aplūkot: http://www.db.lv/ekonomika/vide/salagojot-dabas-un-cilveku-intereses-469052
