Pirmskara ēkas

Pirmskara ēkas ir būvētas laika posmā līdz 2. pasaules karam. To būvniecībā galvenokārt ir izmantoti sekojošo materiāli: dolomītakmens, laukakmeņi, māla ķieģeļi.

Mūra ēkas Latvijā ienāca kopā ar kolonizatoriem un rietumu kristietības nesējiem 12.gs.beigās – 13.gs.sākumā. Kā primārās bija aizsardzības būves – drošs sargs no iezemiešiem. Pirmās apdzīvoto vietu aizsardzības sienas un mūra ēkas bija kaut kas neparasts un jauns vietējām tautām. Šajā laikā Rīgas aizsardzības mūra iekšpusē cēla tikai koka ēkas, arī baznīcas, kuras ieskāva 5m augsts aizsardzības mūris.

Pašas pirmās mūra ēkas Rīgā ir mūrētas no dolomītakmens, kas tobrīd bija pieejamākais būvmateriāls. Arī kaļķakmens nebija nekāds retums. Pirmās ēkas mēģināja būvēt no rūpīgi apstrādātiem, neregulāriem pelēkā dolomītakmens klučiem. Tā kā liela izmēra akmeņi bija retums, visu šo ēku būvniecībā novērojama pāreja uz ne tik ļoti regulāru akmeņu izmantošanu. Viduslaikos sienas no akmeņiem būvēja joslās, kas bija apmēram 50 - 80 cm augstas. Šis solis bija saistīts ar sastatnēm, kuru horizontālie koka elementi parasti tika nobalstīti mūrējamā sienā. Parasti starp joslām ir vizuāli saskatāma dubultšuve. Pati siena bija kā čaulmūris - ārpusē mūrējums no akmeņiem, bet vidusdaļa aizpildīta ar kaļķu javu, kurā iemesti neregulāri akmeņi.

Ķieģeļus Latvijā sāka ražot tikai 13.gs. divdesmitajos gados. Kad būvniecībā sāka izmantot dedzinātos māla ķieģeļus, sienas «čaulu» mūrēja no ķieģeļiem un aizpildījumā izmantoja ķieģeļu un dakstiņu fragmentus. No ārpuses visu to labāko, bet iekšpusē, kas paliek pāri. Ķieģeļus mūrēja noteiktā sējumā - gotu, vendu, veidojot regulāru ritmu. To bieži vien papildināja ar citas krāsas ķieģeļiem - melniem (pārdedzinātiem) vai glazētiem. Ķieģeļi kā materiāls tika izmantots reģionos, kur tuvumā bija pieejamas bagātīgas māla nogulas. Bet vietās, kur bija pieejami akmeņi un ķieģeļi, ķieģeļus izvēlējās kā dekoratīvāku materiālu. Taču mūra sienas, kas būvētas no viena materiāla ir pašas izturīgākās.

Līdz 15.gs. būvētās ēkas bija ļoti kvalitatīvas, bet, sākoties lielajam būvniecības bumam, ēku būvniecības kvalitāte kritās. Ķieģeļu ēkām tika izmantoti dažādu lieluma ķieģeļi, starp ķieģeļiem iemūrēja akmeņus, šuvojums starp ķieģeļiem kļuva paviršs. Līdz ar to no ķieģeļiem uzmūrētās fasādes šajā laikā sāka krāsot ķieģeļu tonī, pēc tam uz tām zīmēt ķieģeļus. Šī ķieģeļu fasāžu krāsošana turpinājās līdz pat 20.gs. sākumam, kad tirdzniecībā parādījās ļoti kvalitatīvi ķieģeļi vai aplikatīvas flīzes, kas tos imitēja.

Ar 16.gs. 2.pusi arī no akmeņiem mūrēto ēku sienu kvalitāte stipri vien pazeminājās. Intensīvi sāka izmantot sārto gliemeždolomītu un laukakmeņus. Ar 16.gs. beigām akmeņu sienas vairs nemūrēja joslās, bet vairāk pielietoja ieķīlēšanas metodi. Šī metode izmantota ļoti ilgstoši un savu kulmināciju sasniedz 19.gs. beigās, 20.gs. sākumā, kad Latvijā tapa skaistākās no laukakmeņiem būvētās ēkas. 17.gs. būvētajām sienām parasti ir vissliktākā kvalitāte, jo izmantots viss iespējamais materiāls, neskatoties uz to saderību un fizikālajām īpašībām.

Ēku mūra sienu konstrukcijā jauninājumi tika ieviesti tikai 19.gs. 1.pusē. Taupības nolūkos no akmeņiem mūrētās sienas sāka būvēt ar gaisa šķir kārtu, kas kalpoja kā siltumizolācijas slānis. Uzlabojot vecas ēkas, ārsienām no telpas puses tika piemūrēta viena ķieģeļu kārta ar gaisa šķir kārtu. Tādējādi tika siltinātas ēkas ārsienas, bet interjerā ķieģeļu sienas ieguva gludu apmetumu. 19.gs. 2.pusē un 20.gs. sākumā gandrīz visas ķieģeļu ēkas tika mūrētas ar šķir kārtu. Diemžēl ļoti taupot, šo ēku sienas tika uzbūvētas nekvalitatīvi.

Akmens un mūra celtņu vājākā vieta ir pamati. Galvenais saplīsušo ēku iemesls ir intensīvā transporta kustība pilsētā, slikti izveidotie pamati (sekli ierakti, bieži pat vispār neierakti, neievērojot grunts īpatnības), gruntsūdeņu svārstības un pamatu izolācija. Lielākās gruntsūdeņu svārstības notiek nepārdomātas būvniecības dēļ, aizsprostojot vai izjaucot pazemes ūdeņu kustību.

No 1910. gada līdz Pirmajam pasaules karam ik gadu Rīgā uzcēla aptuveni 300 mūra ēku. Pēc 1904. gada eklektisms pilnībā izzuda un tika celtas tikai jūgendstila celtnes. Tāpēc centrā aptuveni 40 procenti ēku ir celtas tieši jūgendstilā.

Telpām pirmskara ēkās ir raksturīgi:

• Griestu augstums virs 2.5m līdz pat 3.7 m.;
• Nepārveidotajiem dzīvokļiem, galvenokārt saimnieku mājās, bieži vien ir divas ieejas (Agrāk vienu ieeju izmantoja dzīvokļa saimnieki, otru kalpotāji);
• Ēkas ir līdz 6 stāvus augstas;
• Dzīvokļiem pirmskara ēkās istabu platības ir lielas, izņemot meitu (kalpotāju) istabas, kas ir mazas;
• Mūra ēkas ir aukstas, bieži ar biezām sienām un grūti piekurināmas, bet, neskatoties uz negatīvajām īpašībām, asociācija par tām kā drošu būvi, saglabājusies līdz mūsdienām.

Informācijas sagatavošanai izmantotā literatūra:
www.riga.lv, raksts „Koka arhitektūra”
www.republika.lv, raksts „Kur cēlusies māksla, ar ko lepojamies?”, autore Baiba Pare

Datu publicēšana bez atsauces uz avotu un SIA „City Real Estate” rakstiskas piekrišanas aizliegta!